Domāt tālākas nākotnes kategorijās

Ne vienā vien politiķu forumā, stratēģijas dokumentā un domubiedru sarunā apspriesta vīzija par Latvijas attīstību, vīzija par zināšanu sabiedrību, kur zināšanas un informācija kalpo par pamatu ikviena cilvēka darbībai, kur ikviens sabiedrības loceklis prot un spēj izmantot viņam pieejamo informāciju un tehnoloģijas radošai izpausmei un jaunu zināšanu, arvien jaunas pievienotās vērtības radīšanai. Zināšanu sabiedrībā lielākais vairums ekonomiski aktīvie iedzīvotāji strādā ar galvu nevis ar rokām. Tā ir sabiedrība, kur prasmēm radīt jaunas zināšanas, tās izmantot, izplatīt, integrēt, lai viedotu ko jaunu, ir augstākā vērtība. Tehnoloģiju iespējas ar globālā tīmekļa, sociālo tīklu un digitālo saziņas līdzekļu palīdzību šodien piedāvā tūlītēju pieeju informācijai un zināšanām, kuru atrašanai un apguvei agrāk bija vajadzīgi gadi.

Šāda jauna pasaules kārtība, gribam mēs to vai negribam, izvirza jaunas prasības skolai, kuras uzdevums ir sagatavot skolēnus dzīvei nākotnes pasaulē. Pasaulē, kur prasmes strādāt ar informāciju, izmantot tehnoloģiskos darbarīkus informācijas iegūšanai, apstrādei, izplatīšanai, jaunu produktu un pakalpojumu radīšanai, pašizpausmei, ir nevis luksusa prece, bet nepieciešamība. Taču tieši šis mērķis – dzīve un darbs zināšanu sabiedrībā  – jāpatur prātā, domājot par tehnoloģiju ieviešanu un izmantošanu skolā. Skolās mācību procesā tehnoloģijas pirmkārt un galvenokārt jāizmanto kā domāšanas, saziņas, problēmu risināšanas, informācijas ieguves un apstrādes rīki, nevis šauru prasmju loka drillēšana. Tas nepavisam nenozīmē to, ka katram vidusskolēnam Latvijā jāapgūst programmēšana. Tas nepavisam nenozīmē to, ka informātikas un komunikāciju tehnoloģiju prasmju apguve ir vienīgi un galvenokārt informātikas skolotāja atbildība. Informācijas un komunikāciju tehboloģijas dod iespēju skolēniem:

• meklēt, analizēt un izvērtēt informāciju;
• risināt problēmas un pieņemt lēmumus;
• radoši un efektīvi izmantot darbarīkus savas produktivitātes paaugstināšanai;
• sadarboties, komunicēt, publicēt un producēt savu darbu, un…

kļūt par informētiem, atbildīgiem un aktīviem pilsoņiem.

Izglītības sistēmās visā pasaulē jau vairākus gadus tiek sistemātiski strādāts gan valsts, gan katras skolas līmenī pie tā, lai vispirms jau pieaugušie – skolotāji, vecāki, sabiedrība – saprastu, kādai jāizskatās 21.gadsimta skolai. Paredzēt nākotni – tas noteikti nav viegls uzdevums. Taču viens ir skaidrs jau šobrīd – tā ir skola, kurā tā sauktās informāciju un tehnoloģiju kompetences (digital literacy, technological literacy, information literacy u.tml.) noteikti ir uzmanības lokā kā prasmju kopums, kas prasa ne vien izmaiņas mācību saturā, bet arī citu pieeju mācīšanai, jo skolotājs vairs nekad nebūs vienīgais informācijas un zināšanu avots un autoritāte, lai kā mums to varbūt gribētos. Daudzās valstīs pastāv tehnoloģiju standarti gan skolēniem, gan skolotājiem. Tie ir izglītības standarti, par kuru īstenošanu ir atbildīgi visu mācību priekšmeti skolotāji. Kā piemērus skatīt National Educational Technology Standards for Students,  UNESCO ICT Competency Framework for Teachers.

Lielbritānijā, piemēram, pastāv valsts finansēts projekts Building Schools for the Future, kura ietvaros kopā ar pašvaldībām jaunu skolu celtniecība vai veco pārbūve tiek plānota, domājot par to, kādai jāizskatās skolas ēkai, lai tā būtu piemērota 21.gadsimta izglītībai. Vairāki simti šādu skolu jau ir uzbūvētas. Tajās norobežoto klašu vietā ir atvērtas un savienotas telpas grupu darbam, pētniecībai, ar vieglu pieeju mācībām nepieciešamajiem resursiem, tai skaitā, tehnoloģijām. Domāju arī mums ir laiks domāt par skolu un izglītību šādās kategorijās tā vietā, lai diskutētu, kā par katru cenu noturēt skolu vecā muižas ēkā, jo citādi tā stāvēs tukša. Mēs Latvijā 21.gadsmitā vēl joprojām ceļam jaunas skolas, skolu piebūves, sporta zāles, kurās nevar iebraukt riteņkrēslā. Kad pienāks brīdis, kad sāksim domāt vēl tālākas nākotnes kategorijās?