Intervija ar iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci (Vienotība).
– Vai Dombrovska valdības veidošanas process bija maksimāli korekts attiecībā pret Vienotības biedriem? Tika sabalansētas viņu intereses, spējas ar profesionalitāti?
– Valdības veidošanas process bija smags. Ne velti premjers to atzina, stādot priekšā valdību. Fakts, ka valdību veido tikai divi politiskie spēki, šo uzdevumu neatvieglināja. Vienotības ietvaros un ar koalīcijas partneriem notika ļoti plašas diplomātiskas sarunas, lai maksimāli sabalansētu visas intereses. Es ar manu raksturu jau sen būtu aizgājusi pa gaisu, ja vadītu šo sarunu procesu. Bet, tā kā tās vadīja nosvērtais un mierīgais Valdis Dombrovskis, kurš ir spējis parādīt, ka var atrast risinājumus pat ļoti saspringtās situācijās, tad panāktais valdības sastāvs ir optimāls. Varbūt tas privāti nav visiem Vienotībā pieņemams, jo varbūt kādam šķiet, ka tieši viņš ir persona, kurš ir bijis ministra amatam atbilstošāks. Tomēr premjers ar savu mieru spēja šo valdību salikt kopā.
– Nav rūgtuma, piemēram, par Intu Dālderi, kurš savulaik izdarīja izvēli par labu Jaunajam laikam, bet pēctecību amatā nevarēja saglabāt, jo amats tika atdots Sarmītei Ēlertei?
– Privāti man Dāldera ir žēl. Bet, politikā ejot, ir jāapzinās, ka nevari iekārtoties amatā uz palikšanu. Pagājušajā nedēļā man bija saruna ar kolēģi Jāni Reiru, kurš bija parlamentārais sekretārs Veselības ministrijā. Viņš devās kravāt mantas uz ministriju. Uz manu jautājumu, cik laika tas aizņems, viņš atbildēja: pārdesmit minūšu, jo kā politiķis zinu, ka kabinetā nav vērts ieviesties ar pārāk daudzām mantām. Politiķim jāsaprot, ka jebkurā mirklī no kabineta var būt jāizvācas.
Arī Dāldera gadījumā – es domāju, ka viņš arī pats ļoti labi apzinājās, ka politikā nevar amatos iekārtoties uz ilgu palikšanu. Tāds ir politiķa liktenis.
– Valdības izveides procesā izskanēja pretēji viedokļi par Vienotības nākotni – Edgars Jaunups teica, ka apvienībai jau gada laikā jāpārtop par partiju, savukārt Artis Pabriks sacīja, ka šāda pārtapšana būtu pārsteidzīga. Kāds ir jūsu redzējums?
– Es sliecos piekrist tam viedoklim, ko pārstāv arī Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa, ka līdz nākamā gada vasarai Vienotība būs vienota partija. Tas, ka presē parādās dažādi viedokļi, ir tikai apliecinājums tam, ka mēs vairāk diskutējam presē, nevis savā starpā. Zināmas diskusijas, savstarpējas pieslīpēšanās process ir tikai loģiski. Ir skaidrs, ka vienota partija taps noteikti, jo šobrīd ir pārāk smagnējs jebkuru lēmumu pieņemšanas mehānisms, – ir jāsasauc partiju valdes, kopsapulces, domes, un līdz ar to tas palēnina politiskos procesus.
– Vai tas ir jautājums tikai par lēmumu pieņemšanas procesu daudzo partiju institūciju dēļ? Šķiet, kopumā ir parādījusies vēlme Pilsoniskajai savienībai dominēt Vienotībā, kaut vai tāpēc, ka viņiem ir vairāk mandātu parlamentā. Neizskatās, ka notiek partiju pieslīpēšanās, bet gan cīņa politiskajā ringā apvienības ietvaros.
– Visu rādīs laiks. Diskusiju un pieslīpēšanās procesā parasti uzvar vairākums. Vienotības ietvaros tiešām ir vētrainas diskusijas, tomēr tiek pieņemti lēmumi, kurus vairākums vienmēr atbalsta. Ļoti daudz ko apvienībā noteiks valde, un tad jau mēs redzēsim, kuras partijas biedri būs ieguvuši vairākumu tajā un dominēs.
– Jebkurai partijai apvienojoties, ir biedru atbirums. Cik plašu prognozējat šo procesu ar Vienotību un no kuras partijas?
– Jā, protams, šāds atbirums būs. Nedomāju, ka atbirums varētu būt liels no Jaunā laika, jo JL ir bijis Vienotības izveides iniciators. Mēs uz šo apvienību gājām apzināti un rūpīgi diskutējot. JL biedru vairākums ar Vienotības kā partijas izveidi rēķinās. JL turklāt gandrīz katrā valdes sēdē uzņem jaunus biedrus, un tas nozīmē, ka šie cilvēki apzinās, ko nākotnē nozīmē iestāja JL tagad.
– Ir muļķīgi vaicāt ministram, cik ilglaicīga būs valdība, jo viņš varētu teikt, ka tā būs teju mūžīga. Taču ir skaidrs, ka šo budžetu Dombrovska valdība pārcietīs kaut vai tāpēc, ka neviens cits negribēs uzņemties smagos budžeta griezienus. Ko jūs pieļaujat kā kritiskākos momentus šai valdībai?
– Kā es kļuvu par ministri, uzdevu pati sev šo jautājumu – cik ilgam laikam man veidot darba plānu ministrijai? Protams, katra ministra sapnis ir izveidot stratēģisku darba plānu, nevis tikai dzēst ugunsgrēkus un mēģināt noturēt to, kas jau brūk. Šobrīd es domāju, ka ideāli būtu, ja valdība nostrādātu četrus gadus.
Atceros, ka pēc pirmās Dombrovska valdības apstiprināšanas, kad visi vēl nebija apraduši ar krīzi un situācija bija daudz smagāka nekā šobrīd, visi runāja, ka nu šī valdība budžetu sakārtos, nogriezīs, pieņems nepopulāros lēmumus un tad jau nāks kāds gaišais tēls, kas to valdību paņems. Tā tomēr nenotika. Jo gaišie tēli saprata, ka valdībai jāstrādā. Tagad arī ir līdzīgi – atkal jāstrādā ar nepopulāriem lēmumiem, un atkal parādās stāsti par gaišo tēlu, kas varētu nākt veidot valdību pēc budžeta griezieniem. Taču laikam jau gaišo tēlu nav pārāk daudz, kas būtu gatavi un spējīgi to darīt. Manuprāt, iemeslu lieliem satricinājumiem nav.
– Vai jūs piekritāt tam viedoklim, ka svarīgāk valdības ilglaicīgumam būtu piejaucēt Saskaņas centru, nevis paļauties uz divu partiju koalīciju ar Visu Latvijai! atbalstu?
– Man jau šķistu labāk, ka varētu strādāt ar abiem kopā, bet tas laikam nav iespējams.
– Kam jūs būtu devusi priekšroku?
– Lai kā arī man patiktu Visu Latvijai! puiši, SC tomēr ir balsu vairāk. Koalīcija ar SC būtu stabilāka kaut vai matemātiski.
No otras puses – Vienotībai un ZZS divatā ir vieglāk pieņemt lēmumus nekā strīdēties par kaut ko, piemēram, četratā.
Es domāju, ka lielā mērā SC paši palaida garām iespēju piedalīties koalīcijā.
– Jūs neuzskatāt, ka tomēr esat ietekmējusi koalīcijas veidošanu, piemēram, publiski norādot par aizdomām par čečenu mafijas finansējumu Visu Latvijai!?
– Nedomāju. Baumu pārbaude nav iemesls kāda neņemšanai valdībā. Es izdarīju to, kas man bija jāizdara, – apturēju baumu kultivēšanu politikas kuluāros, paziņojot, ka Drošības policija veic pārbaudi. Tas aizdomas vai nu noņems, vai arī apstiprinās.
– Jūs pieļaujat, ka jums kā iekšlietu ministrei būs jānostājas pret VL! aktivitātēm, piemēram, 16. martā?
– Es jau iepriekš 16. martā esmu nostājusies viņu pusē, uzskatot, ka viņiem šajā dienā ir tiesības uz aktivitātēm, kuras viņi uzskata par atbilstošām savai nacionālajai pārliecībai. Turklāt – ja šīs aktivitātes nav pretrunā ar likumu. Šā gada 16. marts, es domāju, bija tam apliecinājums. Es nenostājos viņu pozīcijās 16. marta jautājumā, bet vienkārši saprotu viņu politisko pārliecību. Ja viņi gribētu darīt kaut ko pretlikumīgu, es būtu pretējā pusē.
– Vai varat dot solījumu, ka policistu algas netiks samazinātas?
– Policistu algas netiks samazinātas.
Mēs esam uz pagājušā gada smago reformu rēķina ietaupījuši naudu šogad un ietaupīsim arī nākamgad. Ir dažādas pozīcijas, kur vēl var ietaupīt naudu, piemēram, līzinga automašīnas. Pagājušajā gadā mums uzspieda samaksāt līzingu par faktiski neizmantotām automašīnām, jo policistu skaits bija samazinājies, bet atdot kompānijai atpakaļ mēs tās nevarējām. Šogad līgums būs beidzies. Kopējā līguma summa bija 4 miljoni latu gadā, un tagad uz šā rēķina būs nozīmīgs ietaupījums. Būs arī ietaupījums uz atbrīvoto ēku rēķina – ēka Aspazijas bulvārī ir brīva, arī vairāki policijas iecirkņi.
– Vai uzskatāt, ka pareiza ir sistēma, ka policisti var doties pensijā no 50 gadu vecuma? Vai to nevajadzētu mainīt, jo 50 gadu vecumā daudzi ir spēku pilnbriedā.
– Latvijā ļoti daudzi policisti 50 gados labprāt iet pensijā. Citās valstīs šo sistēmu maina, piemēram, Igaunijā, paaugstinot pensionēšanās vecumu. Bet ir ļoti svarīgi konstatēt, kādā jomā cilvēks ir visu mūžu nostrādājis – vai sēdējis pie galda, vai arī veicis operatīvo darbu, sēdējis slēpņos, dzēsis ugunsgrēkus. Šobrīd es neredzu, ka varētu mainīt pensionēšanās vecumu, jo tā ir viena no būtiskām sociālām garantijām, kuras dēļ cilvēki strādā policijā. Taču es piekrītu, ka īsti pareiza šī sistēma nav un tā būtu jāpārvērtē atkarībā no dienesta veida.
– Kāpēc joprojām nav izdevies atrisināt jautājumu ar fotoradaru iepirkumu?
– Ja valstij būtu nauda, 5–6 miljoni latu, tad viss būtu vienkārši: varētu šo naudu ieguldīt, nopirkt radarus un sākt tos atpelnīt. Bet valstij tādas naudas šim mērķim nav, un tāpēc vienīgā metode ir – privātais partneris uzstāda radarus, sistēma sāk strādāt, un plus vēl iet nauda valsts kasē. Taču valstij šādas pieredzes nav, uzņēmējiem nez kādēļ liekas, ka tur sanāk ļoti liela peļņa, un viņi nemitīgi pārsūdz iepirkuma konkursu rezultātus.
Es domāju, ka īstenībā neviens nevar zināt, cik labs bizness tur sanāk, jo, ja cilvēki noteikumus nepārkāps vai pārkāps minimāli, tad arī ieguldīto naudu atpelnīt nebūs iespējams vai arī būs iespējams ļoti ilgā laika periodā.
Domāju, ka kaut kad mēs šo projektu pabeigsim, neraugoties uz visām problēmām. Jo man nedaudz žēl, ka laba ideja iet bojā. Piemēram, es izstāstīju Igaunijas kolēģim par šo ideju, viņš paklausījās... un pēc trim mēnešiem Igaunijā bija fotoradari.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
